Top filma 07.09.2016. plkst. 14.29

No 5. līdz 15. IX Dundagas pilī un apkaimē uzņem Jevgēņija Paškēviča spēlfilmu Ko zina klusā Gerda.

«Uzmanību! Klusumu! Motors!» Un pēc dažām minūtēm: «Stop! Nofilmēts!»

Pēc 47 gadiem mūsu pilī atkal filmē! Režisors J. Paškēvičs (studija Nida Filma) ar savu komandu izraudzījušies Dundagas pili, lai iedzīvinātu stāstu par dažāda rakstura un interešu cilvēkiem no daudzām valstīm, kas apmetušās uz atpūtu nomaļā pansijā, kur cenšas aizbēgt no mūsdienu informatīvā un tehnoloģiskā spiediena. Viena no pansijas devīzēm: «Ja iespējams, ciet klusu!».

Filmas žanrs — burleska, psiholoģiska komēdija, kurā liela nozīme ir fantāzijai, varoņu sapņiem un vīzijām. Latviju filmā pārstāv tādi aktieri kā Gundars Āboliņš, Gatis Gāga un Inese Pudža, filmā lomas ir arī populāriem Lietuvas, Igaunijas un Somijas aktieriem.

Vairāk lūdzu pastāstīt G. Āboliņu un filmas galveno mākslinieku Jurģi Krāsonu.

Mūsu ievērojamais aktieris Gundars Āboliņš, kas tagad strādā teātrī Vācijā, bet atvaļinājuma laikā piedalās jaunas spēlfilmas tapšanā, laipni piekrita īsai sarunai.

— Vai pirmoreiz esat Dundagā?

— Tiešām. Līdz šim esmu bijis tikai caurbraucot. Mani patīkami pārsteidz jūsu pils. Labi saglabāta, saposta, bet nav izdarīts tā saucamais eiroremonts. Jūtams, ka laiks te dabiski ritējis nepārtraukti uz priekšu. Jauki sataisīta balustrāde, augšā pamanīju tādus kā pildiņu rāmjus. Manuprāt, jauks veids, kā saglabāt kultūrvēsturisku ēku. Patīkami ārpusē, mājīgi iekšpusē. Tagad te darbojas frizētava... Vai te notiek arī kāzas?

— Tieši tā.

— Nu ja. Tas ir veids, kā pilij iegūt līdzekļus. Un cik piederīgs ir aizaugušais dīķis! Neiztīrīts, tāds, kādam tam jābūt.

— Dundadznieki gan ļoti vēlas, kaut to ātrāk iztīrītu!

— Man jau šķiet, ka to vajadzētu darīt ļoti uzmanīgi, varbūt dažas dūkšļainākās vietas. Ar meldriem, lēpēm aizaugušais ūdens klājs veido tādu kā gleznu. Pasusējušais, drusku aizaugušais dīķis ir ļoti poētisks.

— Vai te arī nakšņojāt?

— Nē, Talsos, bet agri no rīta jau bijām Dundagā un pilī ieturējām brokastis.

— Kā jūs raksturotu savu lomu un kāpēc tai piekritāt?

— Aktieri jau parasti piekrīt darbam filmā. Sagadījās, ka filmēšana iekrīt manā atvaļinājuma laikā Latvijā. Lomai biju uzrunāts jau agrāk. Filmēšanas gaitā ir grūti spriest par darbu kopumā. Būs vēl darbs pie montāžas galda, ko tur izgriezīs, kā samontēs, tas jau beigās izveidos filmu. Nezinu, cik no mana tēla tur paliks!

Filmā esmu mazas mūsdienu Latvijas mazpilsētiņas katoļu priesteris. Pilī ir tā kā iekonservēts laiks, pagājušā gadsimta 30. gadi, neviens iemītnieks nedrīkst lietot mobilos telefonus. Vienīgi svētais tēvs pa kluso kabatā nēsā, jo viņu neviens nepārbauda. Viņš ir arī tāds kā būvuzraugs, bet citā laikā — garīgais tēvs. Līdz ar to viņam ir divas dzīves. Bet cik no tā paliks filmā, nevar zināt.

— Jūs jau esat tēlojis garīdzniekus?

— Šī ir ceturtā vai piektā reize... Pats neesmu katolis, bet lomās vienmēr tāds esmu. Godīgāks vai blēdīgāks, kā nu kuro reizi.

— Un kāds ir šis?

— Godīgs. Dzīvs cilvēks! Kā pabeidzis garīgo semināru, tā uz šejieni nosūtīts, te viņš arī iestidzis un palicis. Visi nāk pie viņa, visus viņš pazīst vaigā, par visiem zina vairāk nekā jebkurš prokurors.

Īpašnieks atguvis baltvācu barona pili, un, lai iegūtu līdzekļus tās restaurācijai, te ir izveidota pansija. Tās iemītnieki, dažādi cilvēki, maksā par to, lai uzturētos, gulētu un ēstu apstākļos, kādi bija 20. gs. 30. gados. Liela nozīme ir fantāzijai, nevar saprast, kur īstenība pāriet sapņos un murgos... Tāda ir iecere, kas filmēšanas laikā mēdz arī mainīties.

Jurģim Krāsonam, kinomāksliniekam un animāciju filmu režisoram, kuram ir jau aptuveni divdesmit spēlfilmu pieredze, jautāju par mūsu pils izvēli.

— Tā bija laba sakritība. Esmu rojnieks. Pirms pāris gadiem braucu ar savu dzimtu, un dzimtas pētnieks izvadāja pa šīm vietām, jo pirmais mūsu sencis Krasons vai Krāsons esot cēlies no Dundagas. Vecvectēvs ir bijis pils vagars, viņa sieva — istabmeita. Lasot jaunās filmas scenāriju, domās pāršķirstīju dažu piļu lappuses un uzreiz iedomājos Dundagu. Atbraucām vietraugos, un es sapratu, ka šī pils atbilst scenārijam.

— Pašvaldība ieceri atbalstīja?

— Jā, esam pateicīgi gan domes vadītājam, gan visai pils saimei! Mēs arī nekādus briesmu darbus nedarām, neko nelaužam un nebrucinām.

— Kādus vēl Dundagas resursus izmantojat līdztekus pilij?

— Lietojam pils dīķi, pa to it kā brauc kuģītis. Filmējam arī pie luterāņu baznīcas.

— Un zirgs un citi dzīvnieki?

— Zirgs ir no Tukuma. Filmēšanai ir sava specifika, jāizmanto dzīvnieki, kas pie tā ir pieraduši. Parasts zirgs, sastapies ar kameru un citiem verķiem, pārbīsies.

— Cik daudz Dundagā nofilmētā materiāla būs filmā?

— Apmēram puse. Interjeram galvenokārt izmantosim Cesvaines pili.

— Izņemot virtuves ainu?

— Jā, to filmējām Dundagas pils pagrabā.

— Vai Dundagā vēl atgriezīsieties?

— Nākamais filmēšanas periods ir nākamgad maijā. Kamēr vēl ir montāžas darbs, tikmēr viss var gadīties.

— Tātad Dundagā desmit dienās jums jāsafilmē teju pusfilma.

— Jā, dienā divas trīs minūtes.

— Divas trīs minūtes tīrās filmas, kas ir atlikums no visas dienas darba.

— Tā ir.

— Parasti jau gatavo filmu atved parādīt vietā, kurā tā tapusi.

— Domāju, ka to noteikti ievērosim.