Tekstilgleznu izstāde bibliotēkā 12.09.2017. plkst. 09.38

Pagājušajā gadā Dundagas novada bibliotekāres bija pieredzes apmaiņā Dobeles bibliotēkās. Apmeklējot Annenieku bibliotēku, mūsu uzmanību piesaistīja izstādē esošie darbi – gleznas, kuras tapušas no dzijas. Tik daudz sapratām, jo mūsu vidū arī ir čaklas un zinošas rokdarbnieces. Bet vairāk arī neko – gleznas bija telpiskas, pūkainas un tā vien gribējās katru darbiņu aptaustīt ar rokām. Un tagad šie skaistie darbiņi ir atceļojuši līdz Dundagas bibliotēkai.

Darbu autore ir kandavniece Aina Liepa, kura nu jau daudzus gadus dzīvo Dobeles pusē – Anneniekos. Tehniku, kurā viņa veido savus darbus, izdomājusi pati. Darbiņi top no ārdītas dzijas, kuru ar adatu piešuj audumam. Ainas kundze saka, ka viņai vispār patīk dot lietām otru dzīvi – no mežā pacelta zara sanāk dzīvnieciņš, no velosipēda riteņa – gleznas rāmis. Izstādē apskatāmās šūtās tekstilgleznas tapušas aptuveni 17 gadu laikā, vienai lielā formāta gleznai bijis nepieciešams pusgads.

Ainas kundze ir arī grāmatu lasītāja un īpaši patīkot dzeja. Dobeles pusē darbojas literārā apvienība „Spārni”. Vairākus gadus apmeklēti pasākumi, klausīta citu rakstītā dzeja un tā soli pa solītim nonākts arī līdz pašas tapušiem dzejoļiem un īsprozas darbiņiem, kuri publicēti biedrības izdotajā almanahā.

Pēc profesijas Aina ir biškope, bet dzīvē sanācis darīt daudz dažādu darbu. Izaudzināti trīs bērni. No sirmās kundzes, kurai šūpulis kārts 1935.gada 21.decembrī, varam tiešām daudz mācīties – nepagurt, saskatīt sev apkārt skaisto, pieticību un pacietību. Viņa katru rītu sāk ar vingrošanu, nodarbojas ar nūjošanu, lasa grāmatas un nu jau pati raksta dzeju, darina ļoti skaistas glezniņas. Iedvesmu un idejas saviem darbiem atrod dabā vai kādā citā attēlā, jo pati neesot zīmētāja, rokdarbus arī nekur speciāli nav mācījusies. Dabas skaistuma izjūta droši vien nāk līdzi jau no bērnības ar dzimtās puses Abavas tecējumu, veco Kandavas akmens tiltu. Viņa stāsta, ka rados arī neesot mākslinieku, vecmamma gan adījusi skaistus cimdus, kuriem rakstus pati izdomājusi. Dabas dots talants, kurš savijies kopā ar ļoti lielu rūpīgumu un pacietību.

Ainas kundze saka: „Putniem spārni nav tikai balti, bet arī raibi, pat melni. Tāpat arī cilvēku dzīvē. Dažādi. Dažam šie spārni prot izplesties lidojumā plati, plati, bet citam tādi mazi kā zvirbulītim. Bet arī tas spēj būt laimīgs. Spārni ir tie, kas ceļ augšup pretī saulei, neatkarīgi no lieluma. Arī mani.”

Izstāde Dundagas bibliotēkā būs apskatāma visu septembri. Kā sveiciens Dzejas dienās mazliet no Ainas kundzes pasaules redzējuma un izjūtām viņas dzejā;

* * * * *

Sev novēlu ik dienu
Sastapt maigo, glāstošo vēju,
Lai vētras tālu garām ietu.
Novēlu, lai lietus līst,
Bet ne asaras sāļas.
Silto saules gaismu
Sirdī glabāt un nepazaudēt.
Tad vienmēr ceļā sastopu
Sirdis atsaucīgas, mīļas.

* * * * *

Vārdu pa vārdam veram.
Vārdu krelles vijas
Reizēm gaišas, gaismu nesošas,
Citreiz melnas pavisam,
Kas dzelmē velk.
Vijot vārdu krelles,|
Varam pļavā iet,
Varam sniegavīrus celt,
Varam svešas zemes apceļot,
Varam slavēt, nievāt.
Vārdus baltos, darbus baltos
Vīsim krellēs garās.
Melnos aizmetīsim,
Tad pasaule laba kļūs.