Par prieku sev 24.09.2014. plkst. 08.26

19. IX vakarā Kolkas mūzikas skolas lielajā klasē uz sarunu dzejā un mūzikā «Sadedz savu balsi meklējot» pulcējās vairāk nekā divdesmit cilvēku.
Noskaņu radīja puskrēsla telpās, jau priekštelpā iedegtās
sveces, stikla trauks ar smiltīm, no jūras izskalots dekoratīvs
koks un mirdzošas sveces ar lentēm izgreznotos lukturīšos,
neparastas formas vāze ar krāsainām milzu smilgām, krāsainu rudens
ziedu grozs... Vakaru uzsākot, visi vienojās Raimonda Paula un Jāņa
Petera «Mēmajā dziesmā». Inora Sproģe pie klavierēm, Viktora
Poremska ģitārspēle un visu kopīgs dziedājums. Skanēja skaisti! Un
kā nu ne, jo telpā līdztekus Inorai un Viktoram vēl bija
sapulcējušies vietējie ar labām balsīm: bijušie koristi,
dziedātājas no «Sarmas», «Laulas», no novada dziedošo talantu
konkursa.
Iesākumā latviešu valodas un literatūras skolotāja Aisma Brande
nedaudz pastāstīja ar jubilāru Jāni Peteru — latviešu dzejnieku,
sabiedrisko darbinieku, diplomātu. Taču viņš pats par visnozīmīgāko
uzskata dzejnieku. Aisma uzsvēra, cik nozīmīga jubilāram bijusi
dziesma. Tās motīvs bieži skan viņa dzejā, ir komponēti ap 100
dzejoļu, visvairāk tos savā daiļradē izmantojis Raimonds Pauls.
Dzejnieks ir sarakstījis 14 dzejoļu krājumus un grāmatu par
Maestro, ar kuru tik daudz sadarbojies.
Visslavenākais ir viņa dzejolis «Manai Dzimtenei», kuru arī komponējis R. Pauls.
Tālāk vakara pavedienu pārtvēra bibliotekāre Olita Kalna, aicinot ļauties sajūtām, krāsām, skaņām, saules stariem, jūras šalkoņai un vienkārši priecāties, ka esam... Te trāpīgi iederējās viņas nolasītās Dzejnieka Imanta Ziedoņa rindas: «Par prieku sev es uzrakstu / Par sava paša prieku». Jo turpinājumā savus dzejoļus lasīja vietējie ļaudis, kas tiešām raksta par prieku sev: Gunārs Anševics, Ausma Pētersone, Diāna Bergmane un Tabita Runce. Brāļa Ērika Anševica dzejoļus lasīja Ilze Soja, bet Aigas Ūdres — Inora, Dzintra Tauniņa un Evita Ernštreite. Dzejoļu lasījumi mijās ar Viktora komponētajām dziesmām. Starp citu, vairākām no tām viņš sacerējis arī vārdus. Dzejoļu tematika bija dažāda: par mīlestību, dabu, Dievu, jautājumi aizbraucējiem un valdībai. Visaizkustinošākā saspēle izdevās Ausmas dzejolim, kas veltīts Kolkai, un Viktora dziesmai par šo pašu zvejniekciemu. Emocionāli spēcīgi skāra arī Ērika veltījums mežsargam Edgaram Hausmanim un Lāžu ozoliem. Visticamāk, tāpēc, ka šis cilvēks un šīs vietas ir sirdij tuvas. Kaut arī vietējie dzejas mīļotāji tiešām rakstījuši tikai par prieku sev, viņi daloties iepriecināja arī citus.
Skaists izvērtās noslēgums. Tajā katrs, kurš kaut ko savam un
citu priekam šajā vakarā bija sarūpējis, saņēma krāšņu rudens ziedu
pušķi un pildspalvu. Bet Olita bija sagādājusi klinšu rozi ar
dzelteniem ziediem. «Tā tagad būs mūsu dzejas roze, ko iestādīsim
pie tautas nama,» teica Olita.
Nevienam vēl negribējās šķirties, tāpēc Inora sēdās pie klavierēm,
Viktors ņēma ģitāru un visi kopā dziedāja dziesmu «Bites, čaklās
bites». Bet Ilze vēl visiem mācīja trīs senas dziesmas: «Rudens
nakts», «Jau aiz kalniem, jau aiz lejām» un «Reiz vasaras vakarā».
Izrādās, liels dziedātājs bijis viņas tēvs, no kura dziesmas arī
iemācījusies.
Sarunas dzejā un mūzikā Kolkā notiek jau trešo gadu pēc kārtas. Doma tādas rīkot radusies Inorai, Evitai un Dzintrai. Viņas ievērojušas, ka vietējiem patīk redzēt un dzirdēt savējos. Vēl atliek uzaicināt kādu mākslinieku no citurienes, un radošais vakars ir gatavs.
Paldies par jauko vakaru! Tā ir lieliska tradīcija, kas jāturpina.
Diāna Siliņa
Ineses Dāvidsones foto
Dalies ar šo rakstu:
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: