Mazirbē izrāde «Pirmie, kas aiziet» 03.07.2019. plkst. 09.33

2. augustā plkst. 19.00 Mazirbē, Lībiešu tautas namā izrāde «Pirmie, kas aiziet».

Autori un dalībnieki: Toms Auniņš, Austra Hauks, Joanna Kalma, Kārlis Krūmiņš, Epa Kubu, Kristīna Normana, Karolīna Poska un Valters Sīlis.
Piedalās arī Marija Bērziņa (Nacionālais teātris), jauniešu koris «Lōja» un citi.
Producenti: Latvijas Jaunā teātra institūts un Kanuti Gildi SAAL.

Izrāde «Pirmie, kas aiziet» ir astoņu latviešu un igauņu skatuves mākslinieku kopdarbs, ko primizrādīja, kā vienu no Latvijas un Igaunijas simtgades svinību programmas Rīgā un Tallinā 2018. gadā. Izrādes iedvesmas avots un tēma ir lībiešu tautas vēsture Igaunijas un Latvijas valstiskuma kontekstā. Izrādes gaitā ar arhīvu materiālu, personīgu stāstu palīdzību, vizuāliem, muzikāliem un dramaturģiskiem paņēmieniem mākslinieku kolektīvs skatītājiem ļauj ieskatīties lībiešu tautas vēsturē, to nozīmē abu valstu politikas procesos un ko būt lībietim nozīmē šodien. Izrādes tapšanas procesā mākslinieku izziņas avots bija pētītie arhīvu materiāli par lībiešiem un lībiešu krastā satiktie cilvēki, līdz ar to īpaši liels notikums to ir Lībiešu svētku laikā izrādīt Lībiešu tautas namā.

Lībiešu, igauņu un latviešu valodā.

Ilgums: 1 stunda 50 minūtes.

Ieejas maksa: ziedojums.

Tā saka izrādes «Pirmie, kas aiziet» veidotāji

Kristīne Normana:«Es domāju, ka izrāde nebūs tik daudz par lībiešiem, cik par atšķirīgiem skatījumiem uz lībiešu tēmu. Laikā, kad Latvija un Igaunija bija tikko dibinātas valstis, tām bija dažādi ideoloģiskie pamati. Latvijai svarīgākais bija apvienot nāciju un dažādās Latvijas teritorijā runātās valodas. Lībiešus ceļā uz valodas un nācijas apvienošanu uzskatīja par marginālu grupu. Igauņiem bija svarīgi veidot piederību plašākai somugru kultūras grupai un lībieši bija daļa no tās, tādēļ Igaunijā lībiešu asimilāciju uztvēra kā traģēdiju. Kultūras darbinieki un politiķi iesaistījās cīņā par lībiešu glābšanu no izzušanas, kas nepatika Latvijas valstij. Izcēlās konflikts ap izcilāko lībiešu folkloras pētnieku Oskaru Loritsu. Loritss vāca un pierakstīja lībiešu tautasdziesmas un apkopoja tās krājumā «Volkslieder der Liven». Tiek uzskatīts, ka tas satur visas lībiešiem zināmās dziesmas. Viena, un tā ir vissenākā lībiešu dziesma, «Tšītšōrlinkizt» skanēs arī izrādē».

Kārlis Krūmiņš: «Tas ir interesanti, kā cilvēki cīnās par savas pastāvēšanas tiesībām, kā tas tiek «piegriezts» un kas paliek pāri. Nav jau tā, ka viss izčākst. Nu nav tādu beigu. Tas vienkārši pāriet citā veidolā. Neviens personīgi kultūru nezaudē. Jā, tu vari būt ļoti vientuļš ar savu kultūru, bet tas jau ir cits stāsts».

Valters Sīlis: «Viena no izrādes tēmām ir par to, kā vairākums cenšas izspiest un padarīt neeksistējošu mazākumu. Problēmu, kas attiecas uz ļoti mazu cilvēku skaitu, var nerisināt, jo tā taču skar tikai 0,5% iedzīvotāju. Aleksandrs Grīns raksta par lībiešu nerentabilitāti, par to, cik finansiāli nepamatota ir šo cilvēku eksistences atbalstīšana. Bet latvieši pasaules kontekstā arī neatmaksājas, kaut vai salīdzinot ar to, cik var nopelnīt, rakstot grāmatu krievu valodā. Argumentu par nerentabilitāti, ko varētu lietot milzīga nācija, lietoja latvieši pret lībiešiem».

Joanna Kalma: «No vienas nācijas skata punkta izzušana ir traģēdija. Taču kopumā sabiedrībā cilvēku skaits arvien pieaug. Mēs neizmirstam, tātad notiek kaut kas cits. Mana paaudze, 20-25 gadnieki, daudz ceļo, manā lokā daudziem draugs vai draudzene ir no citas valsts. Ko tas nozīmē nacionālas valsts kontekstā? Izrādē būs instalācija par asins sajaukšanos. Es gribu parādīt šo procesu un atrašanos ļoti globālā vidē. Turpat ir jautājums par izvēli un to, cik lielā mērā mēs apzināmies dažādās asins līnijas un mantojumu, ko nesam? Kāpēc izvēlamies norādīt piederību vienai nacionalitātei, bet ne citām?».

Epa Kubu. «Stāsts nav tikai par lībiešiem. Mēs gribam pievērst uzmanību visam, kas izmirst. Kāds mans draugs, kas dzīvo uz mazas salas Austrālijā, feisbukā ielika ziņu par piecām putnu sugām, kas ir pazudušas no šīs saliņas. Tagad tur visur saviesušās žurkas. Es domāju, ka viss mainās — kāds nomirst, kāds cits stājas vietā. Tas ir dabisks process, dabas cikls».

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: