Lietotāja profils

Lai pieteiktos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com

Visi manējie. Ģimenes ārste Kolkā 13.01.2015. plkst. 16.30

Interneta žurnālā ārstiem un farmaceitiem «Doctus» var izlasīt Dinānas Ričikas aprakstu par Kolkas ģimenes ārsti Ingrīdu Liepu.



Tikšanās ar Kolkas ģimenes ārsti INGRĪDU LIEPU sarunāta trešdienas rītā, kamēr vēl nav sākusies pacientu pieņemšana. Pagasta pārvaldes mājā uzkāpjam otrajā stāvā, esam mazliet pirms norunātā laika, bet tur jau daktere nāk — ar ziedu pušķīti rokās. Sarunas laikā daudz smaida un tik sirsnīgi runā par kolceniekiem — visi savējie! Uz Kolku atnākusi pirms 20 gadiem no Ķekavas, un nu šī vieta viņai ir īpaša.

Ingrīda Liepa savā darba kabinetā. Uz Kolku atnāca pēc Medicīnas institūta beigšanas pirms 20 gadiem, daudzas mēbeles te vēl no tiem laikiem
Ingrīda Liepa savā darba kabinetā. Uz Kolku atnāca pēc Medicīnas institūta beigšanas pirms 20 gadiem, daudzas mēbeles te vēl no tiem laikiem
«Doctus» www.doctus.lv/2015/1/visi-manejie-gimenes-arste-kolka

Ar atplestām rokām

Daktere Liepa cēlusies no bērnu medicīnas māsas, četrus gadus nostrādājusi Stradiņa slimnīcas Dzemdību nodaļā (tagad šī pieredzes bagāža lieti noder!), līdz ar otro mēģinājumu iestājās Rīgas Medicīnas institūtā. To pabeidza 1994. gadā, kad tikko sāka veidoties ģimenes ārstu institūcija. Devusies uz Talsiem pie galvenā ārsta ar jautājumu, vai ir brīva vieta ģimenes ārstam. Jā, Kolkā, bet vai tad jauna dakterīte tik tālu brauks? «Pie jūras man patiktu — teicu. Esmu dzimusi Talsos, tikai vecāku dzīves ceļš mūs aizveda uz Ķekavu. Pēc trim nostrādātiem mēnešiem Talsu slimnīcas dažādās nodaļās un poliklīnikā man sacīja: brauc uz savu Kolku!» Pacienti jauno dakterīti sagaidījuši atplestām rokām, jo trīs četrus gadus te nebija sava ārsta, tikai divas feldšeres. Ar ārsta palīdzi Ilzi viņa strādā kopā joprojām. «Pirmajā naktī, kad ierados Kolkā, mani izcēla no gultas — meitenītei pirmreizēja epilepsijas lēkme! Svešā vietā svešs vīrietis atskrien pakaļ, nesaprotu, kur un ar ko braukšu. Bet jābrauc! Sākumā liktenis pārbaudīja pamatīgi, strādāju brīvdienās, naktīs. Vienu brīdi domāju — laikam nespēšu to izturēt: zvana tālrunis, bet es jau saraujos, jo esmu viena, ne tik pieredzējusi, bailīga, īsti nav kolēģu, kam piezvanīt. Labi, ka te priekšā bija zobārstīte Inga, nostrādājusi divus gadus,» atceras daktere. Iedzīvotāji dakteri Liepu ātri pieņēmuši par savējo, taču nu sirdis vēl mierīgākas. «Mums bija dzīvoklītis, bet nesen nopirkām māju, un viena mutīga sieva, mani satikusi, saka: tas labi, vairs nekur projām neaiziesiet!»

Mēbeles par Eiropas naudu joprojām gaida

Daktere rāda uz galdu, krēsliem, skapi, kušeti — visas mēbeles ir no laikiem, kad atnākusi strādāt. Pieteikusies uz Eiropas finansējumu prakses aprīkojumam, bijusi apņēmīga, projektu uzrakstījusi pati. Lielu paldies saka pagasta pārvaldes grāmatvedei, kas palīdzējusi sakārtot dokumentus. Projekts apstiprināts, nu jau trešo gadu gaidot mēbeles.

«Lēni tas Eiropas projekts kustas. Pirms pusotra gada atnāca radiotelefons, godīgi pieliku zīmīti pie durvīm, ka praksē aprīkojums par Eiropas finansējumu. Cerībā, ka viss pārējais tūdaļ būs. Tagad visi prasa — kur tad aprīkojums?» daktere smejas. «Solīja, ka drīz būs kušete un redzes tabula. Feldšerīte man skeptiķe, smej, ka mēbeles dabūšu tad, kad aiziešu pensijā. Tikko atkal pagarināja projektu, šis nu jau trešais pagarinājums.» Telpas arī prasās pēc remonta. «Grīdas segums jāmaina, uz sienas ir mana bērna nedarbi... Bet gaidu mēbeles, gribu redzēt, kādā krāsā, tad ķeršos pie remonta.»

No dzimšanas līdz sirmam vecumam

Dakteres praksē ir ap 960 pacientu, bet Kolkā un blakus ciemos fiziski nav vairāk iedzīvotāju. Vēsturiski Mazirbe vienmēr vairāk bijusi piesaistīta Dundagai, taču lēnām kāds ļaužu bariņš pārnācis pie dakteres Liepas.

Aptuveni ceturtdaļa no viņas pacientiem ir bērni. «Ņemu no dzimšanas, esmu pie viņiem pieradusi, man nav bail no maziņajiem, patīk.»

Daktere uzskaita, ar kādām kaitēm sirgst viņas pacienti: daudz mugurkaula patoloģiju (lielākā daļa iedzīvotāju ilgus gadus nostrādājuši zivju pārstrādes cehā), arteriālā hipertensija, cukura diabēts, arī astma, HOPS — vīriešiem, pa kādam insultam, šad tad ļaundabīgie audzēji, tuberkuloze. Mājas vizītēs saaukstēšanās laikā iznāk aizbraukt biežāk — piecas reizes, ir nedēļas, kad jādodas desmit vizītēs, bet iegadās arī pa nedēļai bez nevienas vizītes. «Reizēm jābrauc tāpēc vien, ka cilvēks vecs, nav transporta un viņš no ciema vienkārši netiek pie manis.»

Ir arī tādi, kas aizbraukuši peļņā uz Angliju un grib Latvijā sakārtot veselību. Daktere palīdz saplānot vizītes pie speciālistiem. «Viņi Latvijā ierodas uz īsu brīdi un ir maksas pacienti.»

Kā panākt pacientu līdzestību?

«Laukos visādi risinājumi jāatrod. Ja cilvēks nevar atbraukt pie manis un zinu, ka pacients ir hronisks, bet stabils, iedodu receptīti pastniecei,» daktere ir atklāta.

Īpašas pacientu audzināšanas metodes dakterei Liepai nav: dažkārt pakrata ar pirkstu, pabaida, min konkrētus piemērus. «Cukura diabēta pacients saka: nejūtu cukuru asinīs! Tad es jaunākām sievām stāstu: tu taču vēl gribi trīsdesmit vai četrdesmit gadu dzīvot, turklāt labi dzīvot — redzēt, staigāt, ar pirkstiem visu sajust. Piesaucu Pēteri (varbūt nav korekti, bet mēs jau tāpat te zinām, kas ar ko slimo), kam bija cukura diabēts un vienu kāju noņēma. Tad gan sāk domāt — cik tad gadus viņš ar diabētu slimoja?»

Nesen skolā daktere Liepa nolasījusi lekciju 8. klases skolēniem par atkarībām. «Teorētiski viņi ļoti labi zina par smēķēšanu, ļaundabīgiem audzējiem, kas var rasties, bet spriež: man taču tikai piecpadsmit, kur tad man?!»

Daktere Liepa uzskata: lai pacienti būtu līdzestīgi, galvenā ir uzticēšanās. Un te neder šausmināšanās par pacientu rīcību, kuri mēģina ārstēties paši. «Uzrakstu zāles, bet viņš man pēc kāda laika atzīstas, ka nav dzēris, bijis pie tantes Dūmelē. Viņi nebaidās man to izstāstīt, jo es nepārmetu. Vai arī kungam sestdien dzimšanas diena, viņš stāsta, ka atbrauks brālis — vai tad nemaz nedrīkstot balzamiņu? Un tad mēs sarunājam, ka no rīta izdzers zāles spiedienam un tad jau vakarā mazu glāzīti var. Un viņš atnāk pēcāk un saka: tā kā zināju, ka var, man nemaz negribējās! Ja viņi zina, ka ir atkāpīte svētkos, līdzestība ir lielāka.»

Daktere stāsta, ka vienubrīd šajā pusē populāra bijusi zelta stīga, daži tic, ka rozi var ārstēt ar vārdiem. «Ja roze nav komplicēta, neiebilstu. Tikai piekodinu: ja nepalīdz, nāc pie manis, jo ir antibiotikas, kas ārstē.»

Zirgu smēre esot ļoti populāra, bet par to viņa nevienu sliktu vārdu nevarot teikt. Izjādē ar zirgiem (daktere Liepa ar meitu aizraujas ar zirgu izjādēm) dakterei zirgs uzkāpis uz kājas un salauzis mazo pirkstiņu. «Kāja momentā uzpampa. Trenerīte saka: mums ir tā labā zirgu smēre! Tajā brīdī man bija vienalga. Sasmērēju, iebāzu atpakaļ zābakā, atbraucu mājās un domāju — tur jābūt zilumam, piepampumam. Bet nekā nav, kaut gan pirkstam pamata kauliņš bija lauzts. Vēlāk iegāju veterinārajā aptiekā un lūdzu parādīt smēres sastāvu. (Smejas.) Labāka par vienu otru ziedi, ko var dabūt cilvēku aptiekā. Un tagad zinu, ka ir sildošas un atvēsinošas zirgu smēres.»

Biezas, pamatīgas pacientu slimības vēstures...
Biezas, pamatīgas pacientu slimības vēstures...
«Doctus» http://www.doctus.lv/2015/1/visi-manejie-gimenes-arste-kolka

Dināna Ričika


Foto: Anda Valtere

Pilnu raksta versiju lasiet «Doctus» 2015. gada janvāra numurā

Atslēgvārdi
veselība, Kolka
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com