Lietotāja profils

Lai pieteiktos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com

Tikšanās Dundagas bibliotēkā 23.05.2014. plkst. 08.51

20. V vēlā pēcpusdienā Dundagas centrālajā bibliotēkā notika aktrises un režisores Irinas Tomsones autobiogrāfiskās grāmatas «Mēness dūriens» atklāšana.

Tajā piedalījās autore, viņas mazdēls Niklāvs un apgāda «Alis» vadītāja Anita Legzdiņa.

Garš bijis ceļš no brīža, kad I. Tomsoni grāmatu rakstīt rosinājusi kolēģe Nacionālajā teātrī Antra Liedskalniņa, līdz izdošanai. Kad izcilā aktrise bijusi jau aizsaulē, viņa I. Tomsonei parādījusies sapnī un ar savu jautājumu: «Kur ir tava grāmata?» atkal sapurinājusi. Mirušais brālis Nikolajs arī sapnī sacījis, lai taču viņa raksta.

Grāmatu I. Tomsone sākusi 2002. gada novembrī. Par bērnību uzrakstījusi vienā rāvienā. Atmiņas nākušas un nākušas. Interesants un tam laikam tik raksturīgs bija stāsts, kā viņa kļuva par Irinu, kaut gan bija iecerēts cits vārds — Febronija. Protams, pie vainas tēvs, kurš devies pie pareizticīgā priestera. Kamēr tur nonācis, pa ceļam iebaudījis vīnu un paciemojies pie jaunību dienu mīlestības Irinas, vārdu aizmirsis un lapiņu pazaudējis. Labi vien ir!

Pirms gada I. Tomsones manuskripts nonācis apgāda «Alis» vadītājas Anitas Legzdiņas rokās un viņai bijis skaidrs, ka tas jāizdod grāmatā, jo to ir vērts arī citiem izlasīt. A. Legzdiņai uzreiz iepatikusies autores garšīgā valoda.

Apspriežoties ar I. Tomsoni, nolēmušas, ka grāmatu papildinās autores mazdēla Niklāva zīmējumi. Par fotogrāfijām gan I. Tomsone teikusi — ne vairāk par 20! Tas taču nebūs nekāds fotoalbums! Bet beigās vienojušās par 170 fotogrāfijām, jo I. Tomsonei bijis bagātīgs darba mūžs: viņa strādājusi trīs lielajos Latvijas teātros — Valmieras drāmas teātrī, Jaunatnes teātrī un Nacionālajā teātrī —, tāpat filmējusies, strādājusi par režisori amatierteātros, skolās mācījusi skatuves runu...

«Visas lielās lietas kārto Dievs,» secināja I. Tomsone, atceroties arī, kā viss sakārtojies, lai grāmata varētu iznākt. A. Legzdiņa atcerējās, ka grāmata jau bijusi gatava došanai uz tipogrāfiju, kad notikusi Zolitūdas traģēdija, kurā summējās bezatbildība, alkatība un meli. Grāmatas izdošanu apturēja, jo I. Tomsonei bija radies dzejolis, ko vajadzēja vēl ielikt grāmatā. Autore pastāstīja, ka parasti dzejoļi viņai rodas naktī, viņa ceļas agri no rīta, lai tos pierakstītu.

Interesanti bija uzzināt, ka aktrise jau reiz 80. vai 90. gados bijusi arī Dundagā. Toreiz viņai bijis jāpaspēj vakarā uz izrādi Rīgā. «Neuztraucieties, Tomsonīt, mēs jums rallistu iedosim», Dundagā apsolīts. Tā arī bijis — kaut gan izbraukts vēlu, galapunktā nokļuvuši, kad vēl līdz izrādei palikušas 45 minūtes. Bet brauciens bijis traks — ātrs, arī pa meža ceļiem! Dundadznieces sprieda, kurš varēja būt šoferis — varbūt Vilnis Tālbergs. Kāda atminējās, ka toreiz vedējs bijis Aivars Jēgers.

Ar aizrautību varēja klausīties ne tikai I. Tomsones stāstījumu un sarunu ar mazdēlu, bet arī grāmatas fragmentu lasījumus. Izteiksmīgi! Turklāt gan cauri sarunām, gan grāmatas fragmentiem  vijās laba humora izjūta. I. Tomsone nāk no Salacgrīvas puses, tāpēc viņai nav sveša arī kāda no Vidzemes lībiskajām izloksnēm. Kā spilgtu piemēru viņa minēja sava tēva sakāmo, no kura diemžēl atceros tikai pirmo daļu: «Meiti apaļi kā vimbi». Vai neskan skaisti?

Noslēgumā I. Tomsone un A. Legzdiņa aicināja būt sociāli aktīviem un prasīt atbildību gan no valsts, gan vietējās varas.

Tad jau gaidīja tējas galds, grāmatu iegāde un abu viešņu autogrāfi.

Jā, bet kāpēc grāmatai tāds nosaukums? Par to visizteiksmīgāk stāsta kāds izdevuma fragments. Nu jau grāmata «Mēness dūriens» pieejama katrā mūsu novada bibliotēkā.

Diānas Siliņas teksts un foto    

 

Pievienotie attēli
Atslēgvārdi
bibliotēka
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com