Lietotāja profils

Lai pieteiktos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com

Skrējiens no Rīgas līdz Dundagai 23.04.2014. plkst. 11.40

Pusnaktī no 18. uz 19. IV pie Dundagas pils vārtiem, skrienot no Rīgas, nonāca dundadzniece, Latvijas čempione 100 km skriešanā Marta Zumberga un viņas brālis Miķelis. Stāsta Marta.

Mūsu maršruts sākās 17. IV plkst. 20.14 pie Brīvības pieminekļa. Pulksteņlaiks atgādina 2014. gadu, lai mēs atcerētos, ka tieši šajā gadā noticis skrējiens uz Dundagu. Mantas — ēdamais, dzeramais, drēbes, lukturītis un rezerves baterijas — mums bija mugursomā.

Pie Slokas mūs sagaidīja kāda skrējējdraudzene, kas pacienāja ar marinētiem gurķīšiem un sieru, ko notiesājām ar baudu, jo tā bija patīkama pārmaiņa pēc mūsu saldajām uzkodām: sporta uztura želejas un batoniņiem. No Slokas līdz Talsiem mums pievienojās kāds cits skrējējdraugs. Mugurā mums bija atstarojošās vestes, skrējām pa šosejas malu.

Grūti skriet bija naktī —  bija pilnīga tumsa, uz pieres mums bija lukturīši, lai redzētu ceļu. Bijām arī pēc darba diezgan noguruši. Pirms Tukuma pāris reizes apstājāmies un turpat ceļmalā zem eglītēm pagulējām. Kad ausa gaismiņa, sākām pilnvērtīgi skriet. No Tukuma mums ar mašīnu pievienojās tētis, un tas mums ļoti atviegloja skriešanu. Mantas uzreiz ielikām pie viņa mašīnā. Tētis pabrauca kādus četrus piecus kilometrus uz priekšu, mēs savukārt skrējām. Mums ceļš tika sadalīts pa posmiem, turklāt zinājām, ka priekšā mašīnā ir tētis, ēdamais un dzeramais. Ik pa gabalam redzējām viņa mašīnu, un tas mūs motivēja.

Pie Pūņām mums pretī apsveicināties bija atbraucis Aigars un Ansis Zadiņi. Pie Dundagas novada robežzīmes mūs sagaidīja fotogrāfs Visvaldis Biezbārdis. Ap pusdivpadsmitiem naktī pie «Mežvistām» mums pievienojās Ivars Šleiners, ar kuru kopā noskrējām līdz pils vārtiem. Tur jau mūs gaidīja mamma ar trim krēsliem. Pa dienu ar velosipēdiem mums pretī līdz Valpenei bija braukuši vairāki dundadznieki, arī mamma un Iveta Zadiņa, bet mēs tik tālu vēl nebijām tikuši. Taču tik un tā priecājamies par atbalstu.

Ceļā mums sanāca 28 stundas, ieskaitot gulēšanu un visas apstāšanās. Pa ceļam iegriezāmies degvielas uzpildes stacijās, iestiprinājāmies, drusku apmazgājāmies, apkopu savas uzberztās tulznas. Skrienot pa Ventspils ceļu, stresu radīja fūres, kas ātri brauca. Īpaši vietās, kur tās viena otru apdzina. Stress paņēma daudz enerģijas.

Prieks, ka posms no Rīgas līdz Dundagai noskriets. Man patīk skriet, īpaši uz noteiktu galamērķi, šoreiz tās bija mājas.

Mans nākamais mērķis ir aizstāvēt savu Latvijas čempiones titulu un 100 km noskriet par stundu ātrāk nekā pērn.

Diānas Siliņas teksts, Visvalža Biezbārža foto    

 

 

Pievienotās galerijas
Skrējiens Rīga–Dundaga

Atslēgvārdi
sports
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com