Lietotāja profils

Lai pieteiktos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com

Lībiešu svētkos 07.08.2015. plkst. 10.35

1. VIII ar vadmotīvu «Ejam ciemos!» lībiešus, viņu radu tautas, draugus un interesentus aicināja Lībiešu svētki Mazirbē.

Man tie bija bagāti noskaņās un izjūtās. Ciemošanās — tā, pirmkārt, ir satikšanās, un tādu svētkos netrūka. 

Ciemojoties satiku Ainu Lukstiņu, kundzi cienījamos gados, dāmu, sākot no stājas un beidzot ar tamborēto platmali un somu. Viņa vasaras pavada Mazirbē un uz Lībiešu svētkiem nāk katru gadu. Kaut gan pašai nav lībiska izcelsme, Ainas kundze nāk no Vaides ciema «Vecroču» mājām. Viņa kopā ar vecākiem, būdama deviņgadīga meitene, piedalījusies Lībiešu nama atklāšanā. No tās reizes atceras, ka reizē uzvilka Latvijas un lībiešu karogu un bijusi ļaužu jūra. Vaidē tolaik dzīvojuši gan latvieši, gan lībieši. No Vaides nāk Bertholdu un Kristiņu dzimta. Ulmaņlaikos nesot pa mājām apkārtrakstu, dzirdējusi, kā lībiešu mājinieki savā starpā runājuši lībiski. Ar viņu gan — latviski.

Ar Mazirbi Ainas kundzei saistās arī citas atmiņas: skolas laiks un vēlāk kino un dejas tagadējā Lībiešu tautas namā, toreiz klubā, kur satikusi savu pirmo mīlestību. «Pirmie acu skatieni, trīs balles, trīs vēstules, un viss,» viņa stāsta. Iemīļotais Ceronis Dambergs, tāpat kā abi viņa brāļi, gāja tēva pēdās — mācījās par kapteini. Ceronis 21 gada vecumā zaudēja dzīvību, noslīkstot pie Mērsraga.

Par Mazirbi un tās piekrasti Ainas kundze saka: «Te ir man dzimtene, smilšainais krasts». Jūra viņai  nozīmē bezgala daudz un sniedz gandarījuma sajūtu. «Man patīk vienai būt uz kāpas, kad noriet saule. Tad pieveru acis un kā kinolentē redzu savu bērnību, jaunību, mammu, tēti, māsas un brāļus. Reizēm dziedu, reizēm raudu, reizēm lūdzu Dievu.» 

Tikos arī ar savu bijušo skolnieci Ievu Zdanovsku, kas jau skolas laikā bija apveltīta ar gaišu galvu, bet nu jau 5. gadu ar aizrautību vada lībiešu bērnu un jauniešu nometni «Mierlinkizt». Viņai gan ir lībiska izcelsme no tēva mammas un vecmammas puses. Tas ir Hausmaņu dzimtas atzars no Melnsila. Taču ne tāpēc Ieva 1995. gadā nonākusi lībiešu bērnu un jauniešu nometnē. Drīzāk jau nokļūšana saskarē ar lībisko pasauli izskatās pēc nejaušības, kaut gan esmu pārliecināta, ka nejaušību nav. Ieva, toreiz astoņpadsmitgadīga meitene, gribējusi piedalīties kādā nometnē, un viņas mamma Jautrīte Freimute  ieteikusi braukt pie Zojas Sīles uz Mazirbi. «Nometnē esmu sākusi strādāt par audzinātāju, var teikt izaugusi, nu jau esmu vadītāja. Arī vairākus no tagadējiem skolotājiem un brīvprātīgajiem esmu audzinājusi. Nometnei gatavojamies visu gadu. Man ir liels prieks un gandarījums par to, ko daru. Tas ir gandrīz tāpat kā saviem draugiem sarīkot kvalitatīvu dzimšanas dienu. Ar dažiem no manas pirmās nometnes 1995. gadā vēl aizvien esam draugi. Cilvēkiem šī nometne ir pievilcīga. Viņi brauc gan uz nometni, gan — uz svētkiem. Kad tu redzi, ka gan bijušie nometnes dalībnieki, gan tagadējie bērni un jaunieši turpina interesēties gan par nometni, gan arī regulāri satiekas Mazirbē, saproti, ka nometnei piemīt sava burvība. Milzīgs paldies jāsaka manai komandai, jo viens nav darītājs. Tie ir radoši un dzīvespriecīgi cilvēki ar mirdzumu acīs, tādi, kas tevi un tavas idejas saprot no pusvārda un ir gatavi darīt visu, lai nometne izdotos.

Pašlaik jau nometne kļūst par ģimenes pasākumu: tajā piedalās mana ģimene, brauc Renāte Jonikāne (Zumberga) ar savējiem, Reinis un Linda Zumbergi ar Ernestu. Nometne ir jauniešiem līdz 16 gadu vecumam, pēc tam viņi var piedalīties kā brīvprātīgie. Šogad atbrauca divi no pērnā gada dalībniekiem — Kārlis Oskars Stalts un Alise Pokšāne. Maija Dāvidsone bijusi gan dalībniece, gan audzinātāja. Šogad viņas izaicinājums bija vadīt mākslas nodarbības. Arī kolciniece Dace Tindenovska šovasar palīdzēja nometnē.

Par titula «Labākais lībietis» īpašnieci kļuva Megija Grīnerte no Kolkas, kurai šis bija pēdējais gads Mazirbē dalībnieka lomā. Jau nākamgad viņa piedalīsies kā brīvprātīgais palīgs.

Šajā svētku reizē mums bija gods uzstāties pirmajiem. Iepazīstinājām ar sevi, pastāstījām par nometni latviski un lībiski, nodziedājām pāris dziesmiņas. Jaunieši ir mūsu nākotne, uz viņiem ir jābalstās!

Nometnē piedalījās 44 bērni un jaunieši, nākamgad ņemsim 50! Dalībnieki šogad apmaksāja 40% no kopējām izmaksām. Paldies par nometnes atbalstīšanu Gaidim Bērziņam! Iepriekšējos pāris gadus viņš palīdzēja ar privātu ziedojumu, bet šogad ar viņa palīdzību ieguvām Kultūras ministrijas finansējumu,» pastāstīja Ieva.

Vēlās pusdienas baudīju, ciemojoties pie Ginteru ģimenes, no jauna uzceltā ēkā, «Branku» šķūņa līdziniekā. Kad jauno būvi nokrāsos tumši brūnu, abas ēkas izskatīsies kā dvīņi. Tagad tajā salikti galdi un krēsli, kā arī senas restaurētas mēbeles. Vienā galā lepni stāv spožs retro automobilis  — 1936. gada «Fords Eifelis», kas tāds Latvijā ir vienīgais. Ejot uz «Brankām», var pamanīt melno dzelzs vīru, kuram vienā rokā boze, bet otrā — roze. Ja vīram īstajā vietā iemetot naudu, droši vien centus, tas kaut ko sakot. Neko tādu neizmēģināju. Bet pusdienas bija brīnumgardas: lieliska zivju zupa, lībiešu kafija ar mazo kēksiņu un puse Elmas dižrauša. Paldies!

Lai gan programmā parasti tas nav rakstīts, pēdējos gadus svētkos vienmēr bijis neliels, bet labas kvalitātes tirdziņš. Arī šogad tajā priecēja linu izstrādājumi, pinumi, rotas lietas un, protams, sklandrauši un kūpinātas zivis. Mani patīkami pārsteidza bijušā mazirbnieka Jāņa Kluča un viņa draugu labā izdoma tirgot dažādus māju labumus, piemēram, pīrāgs ar žāvētu gaļu un gailenēm garšoja lieliski. Saldās maizītes pazuda kā nebijušas.

Šajos svētkos lielo viļņu un pretvēja dēļ vainags jūrā nonāca ļoti mūsdienīgi: to visiem par izbrīnu apņēmās izdarīt kāds kaitbordists jeb pūķotājs, kura pūķa bura bija zilizaļā krāsā.  

Koncerta «Ejam ciemos» lielāko daļu noklausījos, sēžot zālītē un muguru atspiedusi pret ziedošas liepas stumbru. Pamīšus vēroju dziedātājus, atraktīvos vadītājus Mariju Bērziņu, Ģirtu Gailīti un skaisto skatu virs manas galvas — liepu zaru ar ziediem un skaidri zilās debesis.

Koncerta laikā visprecīzāk Dundagas izloksnes vārdus viktorīnā atminēja mazirbnieces Rūta Baļķīte un Valda Ūdriņa. Rūta atzina, ka visgrūtākie bijuši vārdi — «īkast», «grēbs» un «plodakš», jo tādus viņu mājās neviens nav runājis. Jā, «dorš», «kummiš», «druņķēt» un pārējie bija zināmi. Viņa zālē bija noskatījusies izrādi «Ja tu esi sivēns» un sacīja, ka svētki ir vieta, kur var satikt sen neredzētus cilvēkus. Rūta arī priecājās par iepriekšējā vakarā baznīcā izskanējušo jauko koncertu.  

Svētku noslēgumā pirms balles aprunājos ar Līvu savienības vadītāju Ievu Ernštreiti. Viņa uzsvēra, ka ar cilvēkiem jārunā no sirds, kā tu jūti un gribētu, lai būtu jauki svētki, tad arī viņi nāk talkā. «Sanākam kopā, jūtam, kas šeit ir, kāpēc braucam, ko gribam piedzīvot — cilvēkus, atmiņas, stāstus, dziesmas un dančus, un esam te ar degošām acīm,» aicināja Ieva. Kāds svētku viesis viņai atzinis, ka pēdējo 15 gadu laikā tik labu svētku kā šie nav bijuši. Pienāk viens, otrais, trešais un saka to pašu... Tā ir alga par ieguldīto darbu. Taču nedara jau tāpēc, lai cilvēki paslavētu. Nedomā par sevi, domā par ciemiņiem — un viss notiek. Bieži vien ir tā, ka cilvēki saka: «Tas ir labi, Ieva, ko tu dari! Es iešu palīgā!» Līvu savienības vadītāja uzteica jaunos cilvēkus, kas ar degsmi iesaistījušies svētku veidošanā, piemēram, mazirbnieka Gunāra Liepājnieka mazmeita Dana Priede un kolciniece Elīza Sakniņa. Ieva saka lielu paldies arī Veronikai un Edgaram Milleriem par ieguldīto darbu.

Lībiešu svētki kļūst arvien sirsnīgāki un kvalitatīvāki. Vakarā piedzīvoju prieku par skaisti piepildīto dienu — par satiktajiem cilvēkiem, par lieliskajiem laika apstākļiem, par cēlo gājienu, par jauko tirdziņu, par izrādi un izstādi, par brīnišķīgajiem koncertiem, par gardo maltīti pie Ginteru ģimenes jaunuzceltajā ēkā, par to, ka lībiskais vēl aizvien ir līdzās. Man ir prieks, ka svētkos kupli pārstāvēta bija jaunā paaudze, kas pārņem lībiešu kultūrvēsturisko mantojumu, un viņu ieinteresētību nevarēja nepamanīt. Man ir prieks, ka aizvien vairāk svētkos iesaistās Latvijā iemīļoti mākslinieki, kas vasarā dzīvo piekrastes ciemos, un līdzi ņem arī draugus. Šoreiz, piemēram, Valts Pūce no Košraga bija uzaicinājis dziedātāju Andri Ērgli un virtuozu vijolnieku Gideonu Grinbergu. Līvu krasts mainās, bet tas nepaliek tukšs! Man ir prieks par to, ko un kā dara abas Ievas. Sirsnīgs paldies viņām un visiem palīgiem!

Diānas Siliņas teksts, Ineses Dāvidsones foto

 

 

 

Pievienotās galerijas
Lībiešu svētkos

Atslēgvārdi
Mazirbe, svētki
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com